Pirms komerciāliem papīra filtriem un sintētiskajiem tīkliem pamatiedzīvotāji un pirmie kolonisti ražoja izcili dzidru kļavu sīrupu, izmantojot tikai materiālus no meža. Viņu zemās-atkritumu metodes ir pārsteidzoši atgriežas.
Vienreizlietojamo filtru lokšņu un mikrošķiedras lupatiņu laikmetā pieaugoša tradicionālo cukura ražotāju kustība atkārtoti izmanto pirmsindustriālās filtrēšanas metodes un atklāj, ka tās darbojas ļoti labi.
Vēstures ieraksti un mutvārdu tradīcijas apraksta vismaz trīs efektīvas metodes, kurām nebija vajadzīgas nekādas rūpnieciskas preces. Katrs no tiem balstījās uz tiem pašiem fizikālajiem principiem, ko mēs izmantojam šodien: kontrolēts poru izmērs, gravitācija un temperatūra.
Pirmā metode: bērza miza un sūnas
Vecākais dokumentētais paņēmiens bija konusveida bērza mizas trauka apšuvums ar tīru, žāvētu sfagnu sūnu slāņiem. Caur sūnām izlietais karstais sīrups, kas dabiski satur pretmikrobu savienojumus, iznāca bez redzamām nogulsnēm. Pēc tam sūnas tika kompostētas, atgriežot barības vielas meža grīdā. Mūsdienu testi, izmantojot sterilizētu sfagnu, apstiprina daļiņu uztveršanu līdz 50 mikroniem, kas ir salīdzināms ar komerciālajiem kafijas filtriem.
Otrā metode: Austas drupas
Ziemeļamerikas ziemeļaustrumos kolonisti pielāgoja pamatiedzīvotāju dizainus, ieaužot žāvētas sēnes (Typha latifolia) ciešā paklājā. Šis "steidzināšanas sietiņš" atradās koka piltuvē. Trīs līdz četri austi slāņi, iepriekš iemērcot -karstā ūdenī, izveidoja līkumotu ceļu, kas aizturēja nitru, vienlaikus ļaujot sīrupam brīvi plūst. Skriešanās paklāji tika žāvēti saulē- un atkārtoti izmantoti vairākas sezonas.
Trešā metode: sniega filtrēšana
Iespējams, elegantākā vēsturiskā metode izmantoja pašas ziemas pārpilnību. Zema{1}}saluma dienā ražotāji tīru, sablīvētu sniegu iesaiņoja dobā baļķa vai mizu teknē. Karstais sīrups, kas tika uzliets virs sniega, izkausēja kanālu taisni uz leju, un, šķidrumam izejot cauri sasalušajiem kristāliem, daļiņas pielipa pie ledus virsmām. Sīrups apakšā parādījās gandrīz dzidrs un iepriekš-atdzesēts tūlītējai uzglabāšanai. Lai gan šis paņēmiens nav praktisks lieliem apjomiem, tas radīja dzidrāko sīrupu no jebkuras pirms-modernās metodes.
Kāpēc vecie paņēmieni darbojas mūsdienās
Papildus nostalģijai šīs metodes piedāvā trīs priekšrocības: nulles plastmasas atkritumu, nav pastāvīgu piegādes izmaksu un pilnīga bionoārdīšanās. Piemājas ražotājs, kas izmanto sterilizētas, atkārtoti lietojamas augu šķiedras, var filtrēt desmitiem galonu, neiegādājoties nekādu specializētu aprīkojumu.
Protams, mūsdienu pārtikas nekaitīgums prasa piesardzību. Jebkurš dabiskais filtrs pirms pirmās lietošanas ir jāvāra vai jācep 250 ° F temperatūrā 20 minūtes, lai iznīcinātu savvaļas mikrobus. Un papīrs vai audums paliek ātrāks, lai ražotu lielu-apjomu.
Bet tiem, kas meklē dziļāku saikni ar arodu vai vienkārši vēlas izmēģināt kaut ko citu, senās metodes joprojām palīdz. Kā atzīmē viens tradicionālais cukura ražotājs: "Mūsu senčiem nebija problēmu ar duļķainu sīrupu. Viņiem bija risinājumi, kas auga tieši aiz cukura būda durvīm."
Un dažreiz senākie veidi atkal kļūst par jauniem.
